Zem Teksasas saules

Pirmo reizi spert kāju svešā zemē vienmēr ir liels piedzīvojums, tādēļ nav nekāds brīnums, ka pirms nedaudz vairāk kā nedēļas iesēžoties lidmašīnā uz pašas sirds dauzījās kā negudra. Kas mani gaida otrā zemeslodes pusē? Kādi ir cilvēki tālajā zemē? Vai man ir jāuztraucas par karstumu un sauli? Šo un daudzu citu jautājumu nomākta vienos naktī beidzot piezemējos Dallasas lidostā Teksasas štatā un uzsāku savu piedzīvojumu ASV.

*Kas jāzina, iebraucot ASV
Šo bloga ierakstu vēlos veikt ar nelielu atkāpi par likumiem, kādi pastāv starp Latviju un ASV, ja vēlaties ieceļot šajā valstī.
Gadījumā, ja jums ir nepieciešama vīza, tad noteikti sazinieties ar ASV vēstniecību Rīgā un izpētiet viņu mājaslapā pieejamo informāciju, izvēloties sev atbilstošāko vīzu ieceļošanai atkarībā no tā, ar ko vēlaties nodarboties, kamēr būsiet šeit- tūrismu, privāto biznesu vai darbu un citām lietām.
Savukārt tajā gadījumā, ja jūsu mērķis ir apciemot valsti vien uz pāris mēnešiem, tad ir vērtīgi zināt, ka kopš 2008.gada ir pieejams 90 dienu bezvīzu režīms visiem latvijas pilsoņiem jeb visa waiver programma. Tā sniedz iespēju ieceļot valstī uz 90 dienu periodu ar tūrisma, ģimenes vai draugu apciemošanas mērķi. Uzmanieties, ja vēlaties nodarboties ar biznesu vai darbu- visa waiver šādu iespēju nesniedz! Vēl ir derīgi zināt, ka pirms ieceļošanas ASV ir jāiegādājas ESTA (vairāk par to, kas tas ir, var atrast šeit).

Vāveres, ķirzakas, Walmarts un smaidīgie teksasieši jeb pirmās nedēļas
Līdz šim, ceļojot uz citām valstīm, man ir bijis vismaz neliels priekšstats par to, ko sagaidīt no tur dzīvojošajiem cilvēkiem, taču dodoties uz ASV manas zināšanas nesniedzās tālāk par stereotipiem iz sērijas- visi šeit dzīvojošie ēd tikai Makdonaldu un ir nepieklājīgi pamuļķi. Neapšaubāmi, stereotipos vienmēr ir patiesības grauds, taču ir jāatminas, ka tā ir tikai daļa, bieži vien mazākā daļa no reālās situācijas.
Tas, ko sapratu ļoti ātri par Teksasas iedzīvotājiem- šeit visi ir ļoti pieklājīgi. Sastapties ar šāda līmeņa pieklājību ārpus Japānas ir neliels pārsteigums. Ieejot veikalā tevi sveicina pārdevēji, pircēji atvainojas, kad pabrauc tev garām ar iepirkumu ratiņiem, visi vienmēr apvaicājas, kā tev klājas. Tam visam pa virsu mani otrās tikšanās laikā apskāva mūsu dzīvokļu menedžere, liekot sajust sevī īstenu, skeptisku latvieti, kas ar aizdomām lūkojas uz visiem apkārtējiem (jāmācās no šāda domāšanas veida izvairīties).
Daba, cik nu es to spēju saredzēt braucot visur ar mašīnu(par šo faktoru vēlāk) šeit ir skaista. Upes, koki, zaļumi. Krūmos pie mājas slēpjas mazas, mīlīgas ķirzakas un pa kokiem apkārt lēkā vāveres-pofigistes. Kādēļ tieši pofigistes? Jo uz viņām lūkojoties rodas sajūta, ka vāveres šeit ir saradušas ar cilvēkiem tiktāl, ka mierīgi no rokām ņem ēdienu.
Pie mūsu dzīvojamo ēku kompleksa atrodas visi svarīgākie pieturas punkti- vietējais lielveikals ala Maxima, jebšu Walmart (kurā pārdot pulētus, vaskotus ābolus, diemžēl), Walgreens ( kas atgādina Drogas), zobārstniecība, dārziņš un ķīniešu ēstuve (mūsdienu pasaulē- kā tad bez tās?), līdz ar to jūtos ērti iekārtojusies un visu nepieciešamo sadzīvei var iegādāties pusstundas laikā. Diemžēl, ja mēs dzīvotu nomalē, justos Teksasā kā bez rokām. Tas, ko var noprast jau pirmajās dienās- pilsēta (par štatu kopumā pagaidām nespriedīšu) nav būvēta gājējiem. Tā kā ASV ir milzīga valsts (vienā teksasas štatā pēc izmēriem ielien vismaz trīsdesmit latvijas) un cilvēki vēlas pārvietoties maksimāli ietaupot laiku, tad visur ir ātrgaitas šosejas, pa kurām mašīnas dažreiz traucas tā, ka aizraujas elpa, līdz ar to nav nekāds brīnums, ka uz ietvēm gandrīz nemana gājējus. Diemžēl arī par sabiedrisko transportu var aizmirst- pasažieru vilcienu šeit nav, autobusi kursē reti, bet par tramvajiem un trolejbusiem te neviens nav dzirdējis. Ar šo atklāsmi es lauzu vēl vienu stereotipu par Amerikāņiem (jebšu mašīnas taču uzturēt var atļauties tikai bagāti cilvēki, vai ne?).
Diemžēl, tā kā cilvēkam, pie kura ciemojos ikdienā ir jāstrādā, tad pārāk daudz aplūkot no štata vēl paspējusi neesmu augstāk minētā iemesla dēļ, taču mans ceļojums šajā pašai tik svešajā zemē ir vēl tikai sācies, jo grasos šeit pavadīt laiku līdz pat augusta sākumam, tā kā- kas to lai zina, kādos piedzīvojumos un nedienās vēl paspēšu iekulties.

~Ellena

 

LatCon 2017

Jau atkal sēžot uz koferiem (jebšu: kravājoties kārtējam ceļojumam, šoreiz uz otru pasaules malu) aptvēru, ka pagājuši gandrīz divi mēneši, kopš esmu atgriezusies mājās un, kā par brīnumu, šis tas pat ir paspēts, darbi padarīti un cilvēki satikti. Par pēdējo tad pavisam nedaudz vēlējos parunāt šajā bloga ierakstā.

22.aprīlī, Latvijas Fantāzijas un Fantastikas biedrības rīkotajā ikgadējā pasākuma LatCon ietvaros Rīgas Centrālajā bibliotēkā tikos ar saviem lasītājiem. Jāatzīst, ka katra tikšanās ir ārkārtīgi jauka pieredze un tās man vienmēr sniedz lielu pozitīvas enerģijas devu, kā notika arī šoreiz. Bija liels prieks satikt arī citus autorus un paspiest roku Lilijai Berzinskai, Lindai Nemierai un Ievai Melgalvei, kā arī atbildēt uz ļoti āķīgiem jautājumiem gan par pašas pirmo grāmatu, gan par laiku, kuru aizvadīju dzīvojot Japānā.

Lūk, pāris no interesantākajiem pasākuma laikā saņemtajiem jautājumiem:

Ir autori, kuri atzīst – literatūra viņus piesaista ar to, ka tajā ir iespējams izdzīvot visu, ko nav iespējams pieredzēt nosacīti reālajā dzīvē. Kas Tevi pamudināja sākt rakstīt?

Jau kopš bērnības, kā man stāsta mamma, sacerēju mazus skaitāmpantiņus. Parasti gan aizņemdamās daļu no cita autora un pēdējās rindiņas piedomājot klāt, taču divpadsmit gadu vecumā pirmo reizi apsvēru ideju sākt rakstīt oriģināldarbus. Sākās viss ar īsiem spoku detektīvstāstiem, kuru motīvi bija aizlienēti no tajā laikā populārās “Zosādas” sērijas un, tas notika klasesbiedrenes pamudinājuma dēļ, taču šai vēlmei nebija iespējas attīstīties un pārtapt par kaislību un aizraušanos līdz pat vidusskolas gadiem, kad pirmo reizi saskāros ar citiem cilvēkiem, kuriem patika daudz lasīt un rakstīt. Tad tapa Karneola un šī šķietami mazā ideja pārauga sapnī kādreiz izdot grāmatu.

Varbūt ir kāds jautrs, kuriozs atgadījums, kas saistīts ar rakstīšanas procesu, grāmatas tapšanu vai varoņiem?

Ir gadījies pārrakstīties ļoti interesantos veidos tā, ka teikuma jēga pazūd procesā, taču šādi sīkumi parasti aizmirstās. Toties ļoti regulāri, kad iesprūstu pašas darbā, sanāk kolēģiem sūtīt ziņas ar tekstu “Man ir jānogalina varonis X. Kā tu domā, kāda būtu labākā lēnas iedarbības inde?”, kas izņemti no konteksta izklausās pēc divu slepkavnieku sarunas. Savukārt, pašas datora google vēsture psihiatram sastādītu tipisku maniaka profilu, jo no malas jau cilvēki nezina, ka autoram dažreiz jānoskaidro, cik ātri sadalās cilvēka līķis, vai, piemēram, cik nežēlīgi ir iniciācijas rituāli Āfrikā un kā pareizi nodīrāt trusim ādu.

Kādām jābūt komponentēm, kas obligāti nepieciešamas, lai Tu sauktu literāru darbu par patiesi izdevušos? 

Ir ārkārtīgi daudz lasītāju un tikpat daudz grāmatu, līdz ar to katram autoram būs savs veids, kādā viņa grāmata varētu izcelties. Tie varētu būt spilgti varoņi, tas varētu būt aizraujošs sižets, vai arī tieši otrādi- lēna un apcerīga proza bez šķietamas attīstības, kas atstāj ļoti patīkamu pēcgaršu. Manuprāt, par izdevušos darbu var saukt tādu, kas ir sasniedzis savu mērķauditoriju un pat varbūt ir izkāpis nedaudz ārpus tās. Es šeit nerunāju tikai par bestselleriem, bet gan par grāmatām, kas ir izraisījušas to lasītājos patiesas, neviltotas emocijas- lai arī kādas tās būtu. Ja ir panākta katarse, tad nav svarīgi, kādā žanrā grāmata rakstīta un cik daudzos eksemplāros pārdota- uzskatu to par izdevušos.

Kā jau minēju ieraksta sākumā- uz mirkli atkal aizmukšu no dzimtās puses, lai pablandītos pa pasauli. Šoreiz ceļš ved uz nu jau prezidenta D.Trampa zemi, taču noteikti priecāšos satikt visus lasītājus turpmākajos pasākumos, kā arī tad, kad beidzot turēšu rokās savu otro grāmatu. Savukārt, runājot par projektiem, kas top šobrīd varu pačukstēt, ka esmu ielīdusi līdz ausīm dažos fantastikas žanra īsstāstos, kā arī pilsētas fantāzijas romānā, kas šoreiz balstīts uz latviešu mītiem un leģendām un ietver sevī pamatīgu coup d’etat dievu panteonā (laid vien tos sievišķus pie varas- to vien māk, kā ar Pērkoda dēliem strīdēties un Veļu mātei ballīti bojāt).

~Ellena

11 jautājumi aktīvam lasītājam

Būs pagājis neliels brītiņš, kopš esmu izbāzusi savu galvu no smiltīm (lasīt: darbiem) un pa šo nemaz ne tik garo laika periodu ir paspējis notikt pārsteidzoši daudz- esmu atgriezusies atpakaļ mūsu pusē un izbaudu dzimtenes mainīgos marta laikapstākļus, parakstījusi līgumu ar izdevniecību Zvaigzne ABC par savas nāmakās grāmatas izdošanu (*Ellena pie sevis klusi iespiedzas*) un piekritusi uzstāties šī gada  Latvijas Fantāzijas un Fantastikas biedrības rīkotajā pasākumā LatCon ( viesošos tur 22.aprīlī no 13:00 un priecāšos jūs visus satikt!).

Šoreiz, atsaucoties uz kādas lasītājas izaicinājumu, nolēmu šo bloga rakstu veltīt nelielam Q&A par pašas lasīšanas paradumiem.

1.Tavā nelasīto grāmatu sarakstā ir ļoti liels skaits dažādu grāmatu. Kā tu izvēlies, kuru lasīt nākamo?

Pavisam godīgi sakot- nereti tas notiek pilnīgi nejauši. Dažreiz tā ir tīrā laimes spēle- kas nu pagadās pa rokai, to lasu nākamo. Taču biežāk tā ir sistemātiska plānošana, sekojot līdzi tam, ko tulko Latvijas lielās izdevniecības un, kādus lielāka vai mazāka budžeta grāvējus grasās uzņemt Holivuda. Es parasti cenšos apsteigt laiku un uzzināt par patiesi labām grāmatām pirms tās vēl ir iztulkotas vai kļuvušas par kārtējo kultu (iz sērijas “es to izlasīju, pirms tas kļuva par pasaules mēroga fenomenu”). Šādā veidā ļoti veiksmīgi atsijājas tas, kas ir patiesi labs no tā, ko es dēvēju par “hamburgerliteratūru” (jeb- apēd, neko veselīgu nedabū, pēc stundas gribas ēst atkal).

2. Tu esi grāmatu izlasījis līdz pusei, taču jūti, ka tev tā nepatīk. Metīsi mieru vai pabeigsi līdz galam?

Cenšos vienmēr pabeigt iesākto līdz galam. Tajās retajās reizēs, kad tiešām nolieku ko malā apsolu pie darba atgriezties citā, piemērotākā brīdī. Pēdējos gados gan ir nācies saskarties ar stāstiem ( it īpaši sev tik mīļajā fantāzijas un fantastikas žanrā), kurus ar laiku sāc lasīt pa diagonāli, lai varētu atzīmēt ar ķeksīti pats savā sarakstā- izlasīts.

3. Tuvojas gada beigas un tu esi tik tuvu, bet tomēr tik tālu no sava Goodreads izaicinājuma sasniegšanas. Vai tu mēģināsi to sasniegt; ja atbilde ir jā, tad kā? 

Parasti neesmu uzstādījusi sev tik nepaveicamus izaicinājumus, ka gada beigās būtu šausmās jāsaķer galva un jāsāk vaimanāt par to, kurš gada sākumā mani aiz mēles vilka (šajā gadījumā- aiz pirkstiem pa tastatūru), līdz ar to mērķus izdodas sasniegt, pat, ja tie nav tik lieli, kā varbūt gribētos.

4. Grāmatu vāki sērijai, kura tev ļoti patīk, nesaskan savā starpā. Kā tu tiec ar to galā?

Ieraugot grāmatu vākus parasti nodomāju vienu no diviem: “skaists vāciņš”, vai “varēja jau labāk”, tā kā nav nekāds brīnums, ka gadījumos, kad turpinājuma vizuālais noformējums nesaskan ar iepriekšējo tas mani neuztrauc. Patiesi izcilai grāmatai varētu vāka nebūt vispār- tā vienalga būs lieliska lasāmviela. Līdz ar to, vai nav vienalga, ka grāmatu sērijai par spoku piedzīvojumiem uz pirmā vāka ir meitene baltā kleitā, bet uz otrā- netīrs motocikls?

5. Visa pasaule ir sajūsmā par kādu grāmatu, kura tev patiesi nepatīk. Kurš būs tas cilvēks, ar kuru tavas domas par to sakritīs? 

Visdrīzāk jau mana labākā draudzene būs ar mani vienisprātis. Reti kad mūsu viedokļi nesakrīt.

6. Tu lasi kādu grāmatu un jūti, ka sāksi raudāt publiskā vietā. Ko tu darīsi?

Raudāšu. Ja grāmatai mani patiesi ir izdevies tik ļoti aizkustināt (šķiet, ka pēdējā bija “Eleonora un Pārks”), tad savas emocijas neslēpšu un vēl skaļi nošņaukāšos un demonstratīvi parādīšu visiem darba vāku, lai zina, ko lasu. Nedaudz jokoju, protams. Līdz šim publiski raudāt nav sanācis.

7. Grāmatas, kura tev patīk, turpinājums tikko iznācis, taču tu esi aizmirsis, kas notika iepriekšējā grāmatā. Vai tu pārlasīsi iepriekšējo? Izlaidīsi turpinājuma lasīšanu? Mēģināsi atrast anotāciju Goodreads? Raudāsi izmisumā?

Ja vien turpinājums ir iznācis ar pauzi ilgāku par diviem gadiem, tad man parasti nesagādā lielas problēmas atminēties, kas notika iepriekšējā grāmatā. Ja nu tā tomēr notiktu, tad es steigtu pārlasīt stāstu. Ja jau tas ir bijis tik labs, ka es sniedzos pēc turpinājuma, tad jau pārlasīšana būs pilna patīkamu mirkļu un būs vērta mana laika, vai ne?

8. Tu negribi nevienam aizdot savas grāmatas. Kā tu laipni atteiksi cilvēkiem, kad viņi tev palūgs kādu grāmatu?

Grāmatas kādam aizdot pēdējos gados sanāk reti- lielākā daļa no draugiem jau izsenis kā pārgājuši uz elektronisko formātu un vairs tik ļoti neinteresējas par taustāmo literatūru. Ja nu kādam tomēr nāksies atteikt, tad es paskaidrošu, ka man to vienkārši nepatīk darīt un atgādināšu, ka bibliotēkās neapšaubāmi var atrast to, kas stāv pašas grāmatu plauktā.

9. Tu esi iesācis un pametis novārtā 5 grāmatas pēdējā mēneša laikā. Kā tu tiksi galā ar šo negribēšanu lasīt? 

Vai nu pārstāšu lasīt uz kādu brīdi vispār, vai arī krasi mainīšu žanru, pēc kura pēdējās piecās grāmatās ir stiepusies roka. Piemēram, ja man apnīk ceļot kopā ar fejām uz maģiskajiem mežiem, es pāriešu pie zobratiņiem un tvaika dzinējiem. Savukārt, ja apnikuši tie- tad atpakaļ pie pūķiem un rūķiem. Tajā gadījumā, ja būs apnikuši abi, ķeršos klāt nākotnes labirintiem vai arī ieniršu japānas klasikā. Pēdējā līdz šim vēl ne reizi nav mani pievīlusi.

10. Drīzumā iznāks tik daudz jaunu grāmatu, kuras tu ļoti gribi izlasīt. Cik no tām tu nopirksi?

Viss būs atkarīgs no tā, cik ļoti es vēlos šo grāmatu savā plauktā. Ja es uzskatīšu, ka tā ir vērtīgs pirkums, tad nenožēlošu pat izlaistas pusdienas, lai to iegādātos. Savukārt, ja neesmu pilnībā pārliecināta, vai stāsts būs tāds, ko vēlēšos pārlasīt lietainā dienā, tad naudu netērēšu.

11. Pēc tam, kad esi nopircis jaunas grāmatas, kurām tu ar nepacietību gribi ķerties klāt, cik ilgi tās stāv plauktā, līdz tu patiešām sāc tās lasīt?

Šeit ar kaunu ir jāatzīst, ka pašas plauktā vēl joprojām ir grāmatas, kuras nav atvērtas. Ir arī tādas, kuras “nomarinējas” tur gadiem pirms nokļūst manos nagos. Taču es ticu, ka ar laiku nonākšu līdz visiem stāstiem, kas te sakrājušies (pat, ja tā būs diena, kad pasaule “izslēgsies” un mēs visi tiksim izdzēsti no šīs virtuālās realitātes, ko saucam par dzīvi).

~Ellena

 

Meklējot tavu vārdu

Sveicināti, lasītāji.

Pirms pāris dienām kopā ar draugu devāmies uz kino. Jāatzīst, ka jau krietnu brīdi neesmu redzējusi ko patiesi labu un vērtīgu, jo pārsvarā sanāk iekrist krēslā un aizmirsties uz dažām stundām lielo Holivudas sprādzienu un action ainu pārpildītā garadarbā. Jo īpaši ilgi nebiju redzējusi neko patiesi vērtīgu no Japāņu animācijas dižgaru veidotā. Pēdējā animācijas filma, kas man patiesi patika, bija studijas Ghibli(“Haula Pils”, “Gariem Līdzi”, “Princese Mononoke”) veidotā “When Marnie was here” (kas iznāca pirms diviem gadiem un bija studijas pēdējais projekts uz kādu laiku), līdz ar to padzirdot par jaunumu no režisora, kas strādājis pie pašai tik mīļā un vizuāli ļoti tīkamā projekta “5 centimetres per second” nav nekāds brīnums, ka saspicēju ausis un satuntuļojos biezā mētelī, lai mērotu ceļu līdz kinoteātrim. Vīlusies nebiju. Ne velti šī animācijas filma ir kļuvusi par ceturto visu laiku ienesīgāko filmu Japānā.

79999

Animācijas filmas “Tavs vārds” (japāniski Kimi no na wa, 君の名は, veidots pēc grāmatas motīviem ar tādu pašu nosaukumu) stāsts sākas nelielā, ar kalniem noslēgtā ciematā blakus ezeram Itomori, kas patiesībā ir meteorīta radīts krāteris. Vieta ir tik noslēgta, ka tajā ir vien pāris veikali, viens skaistumkopšanas salos un neviena kafejnīca. Galvenā varone Mitsuha Mijamizu ir vidusskolniece, kas sapņo izkļūt laukā no ierastās garlaicības un noslēgtības un doties uz galvaspilsētu Tokiju un tur aizvadīt aizrautības pilnas dienas. Kādu dienu viņa atver acis un aptver, ka pašas sapnis piepildījies- viņa pilnīgi nejauši ir mērojusi tūkstošiem kilometru un iemiesojusies jauna vidusskolēna- puiša Taki Tačibanas ķermenī! Tajā pašā laikā izskatās, ka Taki ir aizceļojis uz Itomori, lai izdzīvotu Mizuho ikdienu. Tā nu abi ienirst skaistajā sapnī, ceļojot starp abu dzīvēm. Taču skaistais sapnis ātri vien pārvēršas īstenībā, kad Taki nolemj, ka Mizuho ir jāatrod. Vai viņa patiesi eksistē un aizvada savas dienas skaistajā, nomaļajā Itomori, vai arī Taki ir meiteni izdomājis? Varbūt tieši otrādi un Taki ir Mizuho iztēles auglis?

Stāsts aizrauj jau no paša sākuma, par ko jādod liels pluss filmai. Pirmkārt jau ar krāšņo, neaprakstāmi skaisto animāciju (pat, ja neesat tā dēvētās anime fans, noteikti varēsiet izbaudīt patīkamo atmosfēru un lielisko zīmēšanas stilu). Otrkārt, ar katru soli, ko mēs speram līdzi galvenajiem varoņiem atklājas aizvien vairāk intrigu gan par viņiem pašiem, gan noslēgto Itomori ciematu un gara ceļošanu starp ķermeņiem. Animācijas filma ir pilna sirsnīgu momentu, mirkļu, kuros es spurdzu līdzi visiem zālē sēdošajiem (kuru pārsteidzoši bija daudz, par spīti tam, ka filma tika izlaista jau pagājušā gada augustā). Beigās tās autori prasmīgi paspēlējas ar skatītāju sakāpinātajām emocijām, iemetot mūs Itomori krātera lieluma asaru peļķē ar skaļu, gandrīz Holivudas cienīgu sprādzienu, kas lika aizturēt elpu un iekrampēties sēdeklī. Taču, pačukstēšu visiem romantiķiem- beigas liek pasmaidīt, notraušot pasprukušās asaras un ticēt labajam.

Kam es ieteiktu noskatīties šo animācijas filmu? Pirmkārt visiem sirsnīgu, dziļdomīgu stāstu cienītājiem. Otrkārt, japāņu animācijas filmu faniem. Treškārt- visiem tiem, kas ir gatavi dažu stundu laikā tikt emocionāli uzplēsti, iemesti pašu atmiņās par vidusskolas gadiem un pirmo mīlestību, par draudzību, uzticību un to, ka nākotne vienmēr ir mūsu pašu rokās!

Kā arī skaistas mūzikas cienītājiem, jo tās te netrūkst.

Šoreiz uz atvadām dziesma no filmas:  RADWIMPS- nandemonaiya

~Ellena

Kabatas izmēra laimītes

Neapšaubāmi, 2016 ir bijis pārmaiņām pilns gads. Ar aizrautību un/vai šausmām vērojām, kā par nākamo ASV prezidentu ievēl Trampu, Brexit daudziem no mums lika aizdomāties par Eiropas Savienības šī brīža stāvokli, kā arī šķiet, ka šogad visi vienojās kopējā lūgsnā par mieru, sekojot līdzi notikumiem Alepo.

Man šis gads, tāpat kā daudziem ir nesis ne mazums pārmaiņu. Svarīgākā no tām ir pārvākšanās- gan fiziskā, gan emocionālā plaknē. Pienācis laiks atstāt ērto vienistabas dzīvoklīti ziemās tik skaisti piesnigušajā Jamagatā un iesildīto darba galdu vietējā televīzijas kanālā, lai dotos tālāk plašo pasauli apskatīt. (Divas no nākamgad paredzētajām pieturām- Stokholma un Seula 2.0. )

Šis gads patiesi bija mazu laimīšu pārpilns- man izdevās nofilmēties slavenas japāņu kosmētikas firmas Šiseido mini reklāmā un piedalīties kinoteātra PR kampaņas rullītī, pabeigt divus stāstus, piedalīties ārzemju studentu koncertā kā goda viesei, uzveikt NaNoWriMo izaicinājumu, atrast šķietami uz mirkli noklīdušo dzīvessparu, iepazīties ar daudziem lieliskiem cilvēkiem, kā arī aptvert, ka dažas draudzības nu jau pārsniegušas 10 gadu atzīmi un ir uz mūžu.

Par spīti tam, ka lielāko daļu šī gada aizvadīju izbaudot japāņu darba režīma aizkulises, esmu ieguvusi neizsakāmi svarīgu pieredzi, par ko tev arī pateicos, trakais 2016.

Par spīti tam, ka man trūks visu to, kurus šogad eņģeļi(vai velni?) aizsauca pie sevis, varu būt vienīgi pateicīga par tiem, ar kuriem man vēl būs iespēja dalīt savu laiku 2017.gadā.

Esmu pateicīga katram no jums, draugi par atbalstu, kopīgi dalītām asarām un smiekliem.

Jācer, ka 2017.gadā no biezās mākoņu segas daudz biežāk mums visiem  uzspīdēs saule. Uz tikšanos piektās debespuses gubu mākoņu rajona smaidu ielā!

Laimīgu jauno, vēl nezināmo 2017!

~Ellena

Ziemeļbrieža sonāte

Ziemeļbrieža sonāte.

Saki, kā lai tiek galā ar dzīvi, kad tā aiz matiem parāvusi, sāpīgi iemet ar galvu pa priekšu ezerā, kurš tikai izliekas par ezeru, bet patiesībā ir bezgalīgs burbuļojošs okeāns? Blisinies tu tāds līdz vīlei izmircis, lielām acīm meklējot virsu tējas krūzei, kas ar smiekliem apkaisīta. Tiem, kas vakar no tavām kabatām kā no pārpilnības raga bira, kad Viņš ar tevi runāja. Tu jau vairs nezini, vai tas tādēļ, ka Vakar, vai tādēļ, ka Viņš un iespējams pie vainas ir tie sasodītie kukaiņi vēderā, bet varbūt ir pienācis laiks lūkoties zvaigznēs un kārtējo reizi meklēt aizbēgušo sevi.
Vai atceries, kā sekojām mēnesim? Es dejoju salauztiem balerīnas soļiem pāri ietvei, bet tu tik hi-hi riekšavas pāri zālei bārstīji. Lūkojoties augšup abu vienīgā doma bija būt tur, kur zvaigznes. Tev- kā pilotam, kurš kolekcionēs brāķētus mākoņus, man- kā putnam, kurš trauksies līdzās tavai lidmašīnai pat tad, ja tā lidos uz bezgalību. Tajā mirklī šķita, ka ar tevi- kaut līdz mēnesim trepes uztaisīt, vien rokas jāpastiepj un uzkāpsim.
Pirksti tā vien tiecās uz augšu, taču ne jau debesis tie sasniedza, bet tavu plaukstu siltumu. Tovakar, starp betona namu sienām un bruģa saplaisājušo smaidu pa atslēgas caurumu ieslīdēju mūžībā.
Auksti, mēs smējāmies. Taču pēc jakām neviens neaizgāja un cimdus neizvilka, šallēs neietinās. Mēs ietuntuļojāmies viens otrā, straujajām elpām pinoties un vijoties un skrienot pretī kā bērns ar atplestām rokām skrien uz māmiņas siltuma pusi. Klaiņotāja putna dvēsele atrada māju zaru, kaķis mīkstu klēpi un mēs- viens otra karsto dvašu.Uz pavisam īsu brīdi, tad atkal un atkal, līdz vairs nebija svarīgi, vai salst plaukstas un, vai mēness vēl panākams.

Tu mani meklēji seju tūkstošos. Esmu laimīgs, tā tu čuksti man ausī. Vien laiks neapmierināti rūc, kā sētas krancis, kaulu nedabūjis. Aizgaiņāju to ar plaukstu kā kaitinošu knisli, atkal uz mirkli iemūkot tavās brūnajās acīs.

Tikai viena nakts, taču pasaule atkal ieplaisājusi. Mani iemet okeānā, kas prasmīgi nēsā ezera masku. Tev to nepārdošu, neceri.

Taču sakarsusī āda virs atslēgas kaula, vaigu bedrīte un degungals- tas gan pieder tev.

/2014/

Kizila kauliņa literatūras lidojums

Mēs visi zinām, ka pagaidu risinājumiem un nosaukumiem ir nelāga tendence kļūt permanentiem. Pirms desmit gadiem tolaik vēl vidusskolā ejošā Ellena nolēma, ka vēlas kļūt par rakstnieci. Visi līdzšinējie mēģinājumi radoši izpausties vārdos nebija nonākuši tālāk par vietējo avīžu un žurnālu lapaspusēm (kā piemēram autores dzeja, ko 2005.gadā publicēja kāds tīņu žurnāls zem pseidonīma Rowenny), taču viņa juta, ka ir nepieciešams iet tālāk. Tolaik populārās interneta platformas jeb forumi radās kā sēnes pēc lietus un Ellena nolēma izmēģināt to darbību aptverot, ka ir tik daudzas vietnes, kas velta savu tematiku modei, kino, mūzikai un grāmatām, taču tādas, kurā izpaustos jaunie rakstnieki- nav. Tā kāda novembra dienā radās ideja- ja apkārt šādu cilvēku nav, jāmeklē tos pašai, un autore ķērās pie darba, izveidojot jauno rakstnieku forumu, kam gluži netīši, atšķirot grāmatā lapu par dārgakmeņiem, izvēlējās vārdu- Karneola (karneols ir vienmērīgas sarkanas krāsas halcedona akmens).

Kas to būtu domājis, ka šis lēmums un ideja, kas toreiz šķita vēl gluži maza un niecīga, piedzīvos savu desmitgadi?

Tik tiešām, tajā tālajā novembra dienā es nenojautu, ka Karneola būs manas dzīves sastāvdaļa veselu desmit gadu garumā. Šī kopiena ir palīdzējusi man atrast (un nekaunēšos to atzīt- pirmo reizi mūžā) cilvēkus, kurus patiesi varu dēvēt par saviem vistuvākajiem un labākajiem draugiem. Biedru kopēji radītā atmosfēra ir palīdzējusi daudziem attīstīt savas prasmes draudzīgā un uz konstruktīvu kritiku vērstā vidē, kas savukārt daudziem no mums ir sniedzis iespēju mācīties literatūras teoriju interaktīvā veidā- tiešā saskarsmē ar lasītāju. Esam atbalstījuši viens otru daudzo gadu garumā un nenoliegšu, ka karneola man ir sniegusi lielisku izaugsmes iespēju, kas palīdzēja pabeigt pirmo romānu un sadūšoties to iesniegt konkursā, ko vēlāk izdeva Zvaigzne ABC.

11. jūlijā mēs satikāmies, lai nosvinētu šī mazā kizila kauliņa jeb Karneolas desmito jubileju. Es varētu runāt daudz par to, kas šajos desmit gados ir izdarīts, jo notikumu un panākumu ir patiesi daudz, taču visvairāk priecē tas, ka Karneola ir palīdzējusi izaudzināt jaunu, talantīgu rakstnieku paaudzi.
Pasākuma ietvaros tika ēsta kūka (ko nesačakarēja pat tas, ka elektriskā krāsns, man to cepjot, izslēdzās reizes piecas un es gandrīz nosvilināju mikseri veidojot mīklu *smejas*), izrotāta ar Karneolai tik raksturīgo simbolu- pusmēnesi un spalvu.

11698601_10207236564058995_429195202618878700_n

Vēderus piepildījuši sēdāmies pļavā, siltajā saulītē, lai izlocītu rokas nelielā rakstīšanas izaicinājumā. Kas to būtu domājis, ka uzrakstīt desmit vārdus garu stāstu var būt tik sarežģīti. Pārsteidza arī tas, ka liela daļa autoru šķita uz viena viļņa, rakstot par vizbulītēm, susļikiem un seskiem (gaidīšu dižpārdokļus par šo tēmu grāmatnīcu plauktos).

Rakstu darbus beiguši kādu brīdi pakavējāmies atmiņās un uzņēmām kopbildi ar visiem lieliskajiem pasākuma dalībniekiem (un autoru Ingu Macatu kā fotogrāfu).

11036077_10207236563898991_7561112190597010180_n

Pasākums noslēdzās ar galda spēlēm Avalon un Dixit, kas ir īstās spēles rakstniekiem, kurās jāizmanto ne tikai loģika un izmanība, bet arī stāstītprasme un iztēle.

Vēlos vēlreiz pateikties visiem, kas spēja izrauties no savu ikdienā padarāmo darbu (un rediģējamo/tulkojamo/uzrakstāmo grāmatu) kalniem, lai kopīgi aizvadītu radošuma pilnu pēcpusdienu. Man patiesi ir liels gods pazīt tik daudzus lieliskus, radošus, oriģinālus, iztēles bagātus cilvēkus.

Labu nākamo nedēļu vēlot,

~Ellena