Jau atkal sēžot uz koferiem (jebšu: kravājoties kārtējam ceļojumam, šoreiz uz otru pasaules malu) aptvēru, ka pagājuši gandrīz divi mēneši, kopš esmu atgriezusies mājās un, kā par brīnumu, šis tas pat ir paspēts, darbi padarīti un cilvēki satikti. Par pēdējo tad pavisam nedaudz vēlējos parunāt šajā bloga ierakstā.
22.aprīlī, Latvijas Fantāzijas un Fantastikas biedrības rīkotajā ikgadējā pasākuma LatCon ietvaros Rīgas Centrālajā bibliotēkā tikos ar saviem lasītājiem. Jāatzīst, ka katra tikšanās ir ārkārtīgi jauka pieredze un tās man vienmēr sniedz lielu pozitīvas enerģijas devu, kā notika arī šoreiz. Bija liels prieks satikt arī citus autorus un paspiest roku Lilijai Berzinskai, Lindai Nemierai un Ievai Melgalvei, kā arī atbildēt uz ļoti āķīgiem jautājumiem gan par pašas pirmo grāmatu, gan par laiku, kuru aizvadīju dzīvojot Japānā.
Lūk, pāris no interesantākajiem pasākuma laikā saņemtajiem jautājumiem:
Ir autori, kuri atzīst – literatūra viņus piesaista ar to, ka tajā ir iespējams izdzīvot visu, ko nav iespējams pieredzēt nosacīti reālajā dzīvē. Kas Tevi pamudināja sākt rakstīt?
Jau kopš bērnības, kā man stāsta mamma, sacerēju mazus skaitāmpantiņus. Parasti gan aizņemdamās daļu no cita autora un pēdējās rindiņas piedomājot klāt, taču divpadsmit gadu vecumā pirmo reizi apsvēru ideju sākt rakstīt oriģināldarbus. Sākās viss ar īsiem spoku detektīvstāstiem, kuru motīvi bija aizlienēti no tajā laikā populārās “Zosādas” sērijas un, tas notika klasesbiedrenes pamudinājuma dēļ, taču šai vēlmei nebija iespējas attīstīties un pārtapt par kaislību un aizraušanos līdz pat vidusskolas gadiem, kad pirmo reizi saskāros ar citiem cilvēkiem, kuriem patika daudz lasīt un rakstīt. Tad tapa Karneola un šī šķietami mazā ideja pārauga sapnī kādreiz izdot grāmatu.
Varbūt ir kāds jautrs, kuriozs atgadījums, kas saistīts ar rakstīšanas procesu, grāmatas tapšanu vai varoņiem?
Ir gadījies pārrakstīties ļoti interesantos veidos tā, ka teikuma jēga pazūd procesā, taču šādi sīkumi parasti aizmirstās. Toties ļoti regulāri, kad iesprūstu pašas darbā, sanāk kolēģiem sūtīt ziņas ar tekstu “Man ir jānogalina varonis X. Kā tu domā, kāda būtu labākā lēnas iedarbības inde?”, kas izņemti no konteksta izklausās pēc divu slepkavnieku sarunas. Savukārt, pašas datora google vēsture psihiatram sastādītu tipisku maniaka profilu, jo no malas jau cilvēki nezina, ka autoram dažreiz jānoskaidro, cik ātri sadalās cilvēka līķis, vai, piemēram, cik nežēlīgi ir iniciācijas rituāli Āfrikā un kā pareizi nodīrāt trusim ādu.
Kādām jābūt komponentēm, kas obligāti nepieciešamas, lai Tu sauktu literāru darbu par patiesi izdevušos?
Ir ārkārtīgi daudz lasītāju un tikpat daudz grāmatu, līdz ar to katram autoram būs savs veids, kādā viņa grāmata varētu izcelties. Tie varētu būt spilgti varoņi, tas varētu būt aizraujošs sižets, vai arī tieši otrādi- lēna un apcerīga proza bez šķietamas attīstības, kas atstāj ļoti patīkamu pēcgaršu. Manuprāt, par izdevušos darbu var saukt tādu, kas ir sasniedzis savu mērķauditoriju un pat varbūt ir izkāpis nedaudz ārpus tās. Es šeit nerunāju tikai par bestselleriem, bet gan par grāmatām, kas ir izraisījušas to lasītājos patiesas, neviltotas emocijas- lai arī kādas tās būtu. Ja ir panākta katarse, tad nav svarīgi, kādā žanrā grāmata rakstīta un cik daudzos eksemplāros pārdota- uzskatu to par izdevušos.
Kā jau minēju ieraksta sākumā- uz mirkli atkal aizmukšu no dzimtās puses, lai pablandītos pa pasauli. Šoreiz ceļš ved uz nu jau prezidenta D.Trampa zemi, taču noteikti priecāšos satikt visus lasītājus turpmākajos pasākumos, kā arī tad, kad beidzot turēšu rokās savu otro grāmatu. Savukārt, runājot par projektiem, kas top šobrīd varu pačukstēt, ka esmu ielīdusi līdz ausīm dažos fantastikas žanra īsstāstos, kā arī pilsētas fantāzijas romānā, kas šoreiz balstīts uz latviešu mītiem un leģendām un ietver sevī pamatīgu coup d’etat dievu panteonā (laid vien tos sievišķus pie varas- to vien māk, kā ar Pērkoda dēliem strīdēties un Veļu mātei ballīti bojāt).
~Ellena
Starlight Dust 