Sveiciens, mīļie lasītāji!
Beidzot manā aizņemtajā grafikā ir parādījies neliels brīdis atpūtai, kuru izmantošu, lai pastāstītu par to, kā man pēdējā laikā ir klājies.
Pēdējā nedēļa ir bijusi ļoti aizņemta un notikumiem bagāta. Kopā ar Japāņu kultūras lekcijas biedriem sestdien, 20.10, devāmies izbraucienā uz Kavaņiši- mači, kur viesojāmies tradicionālā bēru ceremoniju namā. 
Šāds izskatās bēru ceremoniālais altāris. Pa vidu esošajā monitorā tiek attēlota aizgājēja bilde un zem tās nolikta urna ar pelniem. Pirms pieiet pie altāra un atvadīties no aizgājēja katram ir jāiziet neliela ceremonija. Viss sākas ar vīraku. 
Katrs paņem šķipsniņu pelnu un uzber uz pelēkā kociņa. Pelni sāk degt un uz augšu paceļas patīkama smarža. Par laimi, uzberot vien mazu šķipšniņu nerodas dūmi.
Par tālāko procedūru neesmu pilnībā pārliecināta, jo visos sīkumos mums to nepaskaidroja, taču pirms doties pie altāra mums bija iespēja aplūkot dažādus bēru rituāla priekšmetus un mūzikas instrumentus.
Mūsu gids paskaidroja, ka pēdējā laikā šāda tradicionālā bēru ceremonija kļūst aizvien mazāk populāra, jo maksā visai lielu naudas summu. Cilvēki izvēlas atvadīties no aizgājēja mājās, kas ir daudz lētāk.
Mūsu ceļojums turpinājās ar došanos uz ļoti vecu, skaistu namu, kurā notika papīra locīšanas jeb origami paraugstunda.
Tie, kas domā, ka salocīt mazu putniņu ir tāds nieks vien, ļaujiet man jums nepiekrist. Lokot origami jābūt precīzam un viena nepareiza līnija var izjaukt visu kompozīciju.
Lekcijas laikā mēs locījām dzērvītes ar kuplām, krāšņām astēm un ziemassvētku kartiņu.
Lekcijas sākumā mūs sadalīja pa komandām. Es biju kopā ar amerikānieti Adrianu, Korejieti Džunu un Japāni Šingo. Bija jautri vērot to, kā puiši cenšas cik spēka pareizi salocīt dzērvi.
Pēc kārtīga darba ir jāpaēd! Tā nu mūs uzcienāja ar tradicionālu Japāņu ēdienu- saldo kartupeļu un gaļas zupu, dažādu veidu dārzeņu salātiem, plūmēm un rīsu bumbiņām jeb oņigiri.
Pēc kārtīgas maltītes (un lielā atklājuma, ka pat vecos namos ir moderna, ar n-tajām nesaprotamām pogām aprīkota tualete) atvadījāmies no laipnajiem nama saimniekiem un devāmies uz krāšņo Dāliju dārzu.
Visiem ziedu mīļotājiem- jums šeit ļoti patiktu! Skaistums neaprakstāms.
Dāliju dārzs bija pēdējā mūsu tās dienas pietura, līdz ar to tur uzkavējāmies īpaši ilgi, pastaigājoties un baudot dabas skaistumu. Pēc tā visa atgriezties mājās nemaz negribējās.
Nākamajā dienā, 21.10, Jamagatas universitātē notika studentu festivāls. Jāsaka uzreiz, ka man ir ļoti žēl, ka Latvijas augstskolas neko tik grandiozu nerīko. Studentu festivālā dažādi augstskolas klubi parāda to, ko gada laikā ir iemācījušies, veido ēdienus un saldumus, aicina pirmkursniekus iestāties vienā vai otrā klubā un ar kaitinošu regularitāti piedāvā nobaudīt tieši viņu klubu veidoto ēdienu (gan jāatzīst, ka tas patiesi ir garšīgs). Šeit pirmo reizi pamēģināju tā dēvēto Takojaki( ceptas tunča bumviņas).
Lūk arī puisis, kas pēc trešās reizes mani beidzot pierunāja apēst Takojaki.
Arī mūsu kopmītņu iedzīvotāji- gan tikai korejieši šoreiz- čakli darbojās pie savas uzslietās telts, pārdodot ļoti gardus un patīkami asus korejiešu vistas gabaliņus.
Pasākums noslēdzās ar dzīvās mūzikas koncertu. Centrālajā universitātes teritorijas ielā spēlēja grupu Hi-Fi Camp. Man ļoti iepatikās viņu mūzika- pop roka balādes un enerģiskas roka dziesmas. Abu solistu balsis lieliski saplūda kopā skaistā skanējumā un viņu skatuves klātbūtne bija ļoti spēcīga. Šeit pirmo reizi redzēju to, kā Japāņi uzvedas koncertu laikā. Pēc kādas nerakstītas norunas visi paklausīgi aplaudēja, kad solists norādīja to darīt, visi paklausīgi vicināja gaisā rokas, taču es neredzēju nevienu dejojam vai lēkājam pat pie ātrākajām dziesmām. Jutos nedaudz savādi būdama vienīgā, kas patiesi grib iztrakoties un izlēkāties pie šādas mūzikas, kad visapkārt pūlis tik mierīgi stāv un klausās, kā grupa spēlē. Neparasti.
Tas šoreiz arī viss.
Uz drīzu tikšanos,
~Ellena
Starlight Dust 